Vai laulībā var sasniegt apskaidrības līmeni jeb atbrīvošanos no reinkarnācijas? – ceturtais turpinājums 01.02.2020
Vai laulībā var sasniegt apskaidrības līmeni jeb atbrīvošanos no reinkarnācijas? – raksta sākums
Lindas atbilde: Jāni, nē, es nesaku, ka tās ir manas domas, ka no reinkarnācijas apļa var iziet tad, ja pamet ģimeni vai dzīvo vientuļnieka dzīvi. Vēlējos uzzināt var vai nevar, jo man vīrieši cenšas iegalvot, ka tikai bez attiecībām un ģimenes izveidošanas var iegūt atbrīvošanos, jo svētie tā darot, svētie dzīvojot vientuļnieku dzīvi. Svētie attiecības
ar pretējo dzimumu neveidojot.
Jā, maniem bijušajiem partneriem ir līdzības. Viņi vairāk vēlas dzīvot sev, baudīt brīvību, attiecības it kā grib, bet negrib uzņemties atbildību, arī finansiālā ziņā uzskata kā apgrūtinājumu palīdzēt sievietei grūtībās. Grib mīlestību, rūpes un atbalstu, bet sievietei pašai jātiek galā ar savām problēmām un piedevām vēl labi, ja palīdz viņa paša problēmas atrisināt. Bet tā nav bijis ar visiem partneriem. Nezinu, variantu var būt daudz, kas biju iepriekšējā dzīvē, kā izturējos pret ģimeni utt. Zinu tikai to, ka mums ģimenē viens no vecākiem ir bezatbildīgāks nekā otrs un vienā vecvecāku ģimenē bija tāpat, par otriem nezinu tik smalki. Es atkal esmu pārāk atbildīga, par katru mazu lietu, ko man cits uztic izjūtu milzīgu (pat pārspīlētu) atbildību. To man neskaitāmi cilvēki teikuši, tas nav mans izdomājums. Citi par tādām lietām neiespringst par ko iespringstu es, bet es katru sev uzticēto uzdevumu uztveru ar tādu nopietnību.
Elvitas lekcijā klausījos, ka cilvēks šajā dzīvē piedzimis ar tādu raksturu, ar kādu nomira iepriekšējā dzīvē. Tātad, ja es jau no bērnības ļoti nopietni pieeju lietai, kas saistīta ar atbildību par citiem, tad sanāk, ka es nevarēju būt bezatbildīga iepriekšējā dzīvē. Es drīzāk varu sev atļaut kādu paviršību, bet ne pret citiem.
Jā, Jāni, mūsu dzimtā ir problēmas, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē. Tās esmu apzinājusi un sākusi strādāt pie tā, lai tādas nepieļautu es pati.
Jāteic, ka manā gadījumā tā arī ir: gribu saprast, ko izdarīju iepriekšējā dzīvē, ja man ir kāda konkrēta problēma, kas nomoka un tad kādā brīdī, kad vismazāk to gaidu, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm galvā atnāk atklāsme. Citreiz informācija neatnāk ilgi, bet teiksim pēc gada. Laikam tad, kad esmu tam gatava.
“Ne visiem ir pieeja un arī zināšanas kas un kāds biji iepriekšējā, vai kāds biji no iepriekšējām dzīvēm. Tad nu lai nosacīti atmodinātu (liktu cilvēkam domāt) Dvēseles atmiņu, Dievs iekārtojis tā, ka mēs (kā dvēseles un Gari) izvēlamies tādas ģimenes, dzimtas, vecākus, lai atstrādātu savus „darbus”. Dzēšam, atstrādājam dzimtas grēkus, pieļautās kļūdas, mēģinām neapzināti/apzināti gūt kādu mācību vai vairākas mācības vienlaikus atstrādājot visu
to, ko esam sadarījuši iepriekšējo dzīvju laikā. Vai ir tā, ka dzimtas ārēji redzamās problēmas bērniem neapzināti norāda uz cilvēka neizprastajām mācībām, kļūdām ko esi pieļāvis iepriekšējo dzīvju laikā. Mēs paši jau īsti nesaprotam un neatceramies ko esam sadarījuši iepriekšējo dzīvju laikā. Liels vairums cilvēku neatminas. Un vēl pastāv teorija – nevar „rakāties” pa iepriekšējām dzīvēm. Ja Dievs lēmis, tad uzzināsi, parādīs ceļu kā izzināt ko esi
sadarījis iepriekšējo dzīvju laikā.”: es arī par šo pašu biju daudz domājusi. Man ir ļoti līdzīgas domas šajā jautājumā.
Manā gadījumā ir tā, ka es nevēlos bērnus, ja jūtu, ka partneris nevēlas uzņemties atbildību, vairāk grib dzīvot tikai sev, arī man negrib palīdzēt grūtos brīžos, atbalstīt. Tas manī rada bažas vai viņš visu neuzgrūstu man vienai, jo tas pieredzēts ne tikai manā vecāku ģimenē vien, bet arī vecvecāku ģimenē un citās ģimenēs. Man neder tāds modelis katrs pats par sevi, jo ģimene tomēr ir viena komanda, viens veselums.
Atcerējos tikko, ka man paziņa kaut kad senāk bija uzzinājusi no astrologa laikam, ka viņai ir uzdevums iemācīties rūpēties par citiem, bet dzīvē viņa bija egoistiska. Es savām acīm redzu, ka viņa turpina vecās gaitas un negrib rūpēties par citiem un viņu sāk vajāt problēmas. Šis gadījums man apstiprināja to, ka tiešām tā ir, ka cilvēkam prātā viens, bet dvēsele vēlas ko citu. Jums taisnība, pati personīgi esmu bijusi lieciniece daudziem gadījumiem, kad cilvēks dzīvo baudās, bet tad tās baudas sāk sagādāt ciešanas un tad nāk atklāsme, ka tā dzīvot nevar. To paši dzīves baudītāji (sievietes un vīrieši) stāstījuši.
To es ļoti novērtēju, ka veltāt man savu laiku, lai padalītos savā redzējumā, dotu man kādu ieteikumu, izskaidrotu man to, ko nesaprotu vai nepamanu. Mani ļoti iepriecina, ja kāds man tik garu un plašu vēstuli uzraksta. Citreiz
pietiek ar īsu skaidrojumu, bet citreiz prasās tieši plašāks skaidrojums kādā jautājumā, tāpēc man ļoti patīk tik plašs
izklāsts kādā jautājumā no dažādām pusēm to apskatot. Tas man tiešām daudz dod un palīdz. Tāpēc saku Jums ,Jāni, milzīgu paldies! Prieks par katru saņemto vēstuli.
Runājot par dvēseles mērķi, es tagad esmu sapratusi kāds tas ir jeb pareizāk sakot atcerējos to, ko zināju jau bērns būdama, bet aplīpot ar citu uzskatiem, citu vērtību sistēmām biju to aizmirsusi un nomaldījos no ceļa. Tikai tagad sāku palēnām atmosties pēc garā ceļa, kurā man lika saprast, ka es neesmu neko vērta, ka esmu parasts, pelēks un nekam nederīgs akmens, no kura jēgas nekādas. Tagad cenšos notraukt putekļus, kas uz manis sabērti un sākt no jauna.
Jāni, liels paldies par vēstuli! Paldies,ka padalāties savā pieredzē un zināšanās! Lai Jums dzīvē tikpat izpalīdzīgi cilvēki kā Jūs pats!
sending...
